Ceļ ā bijām pavadījuši vairakas stundas, un ap to laiku, kad tuvojāmies savam galamērķim, ielejās jau biezeja tumši violeta krēsla; rietumos aiz pašas augstākās kalnu grēdas saule lēnām iegrima neskaitāmu spilgti sarkanu un zaļganu mākonīšu pūkās.
Mēs zinājām, ka esam sasnieguši Bafutu, jo te ceļš izbeidzās. Pa kreisi no mums pletās milzīgi liels, putekļains pagalms, ko apjoza augsts sarkanu ķieģeļu mūris. Aiz tā vīdēja daudzas apaļas būdas augstiem salmu jumtiem; būdas grupējās ap mazu, glītu villu. Tomēr visas šīs ēkas izskatījās niecīgas un neievērojamas salīdzinājumā ar kādu celtni, kas pacēlās tām pāri un atgādināja tūkstoškārt palielinātu, senlaicīgu bišu stropu. Tā bija milzīga, apaļa būda ar kupolveidīgu salmu jumtu, laika gaitā nomelnējusi un noslēpumaina. Otrpus ceļa pacēlās stāva nogāze ar platām kāpnēm, tur varēja būt ap septiņdesmit pakāpienu; kāpnes veda uz otru — lielu villu, kam bija kurpju kastes forma; visgarām ēkas apakšējam un augšējam stāvam stiepās plašas verandas, no kuru masīvajiem pīlāriem izšķērdīgā bagātībā nokarājās bugenvilejas un citi vīteņaugi.
Šī villa, es sevī nodomāju, droši vien nākamo divu mēnešu laikā būs mana mītne — tā saucamā Atpūtas māja.