Kad, stīvs nosēdējies, es rausos ārā no mašīnas, lielā pagalma attālākajā sienā atvērās kādi velvēti vārti, pa tiem iznāca neliela procesija un devās pāri pagalmam tieši pie maftis. Šo procesiju veidoja neliela grupa pavecu vīru daudzkrāsainos, plandošos tērpos, kas čaukstēja pie katras kustības, galvā viņiem bija mazas micītes, biezi nošūtas krāsainiem dzīpariem. Grupas vidū soļoja liels, slaids vīrs ar dzīvīgu, smaidošu seju. Viņam bija pavisam vienkāršs balts tērps, micīte bez jebkāda rotājuma, tomēr, kaut arī viņa ārienei trūka krāsainības, es tūlīt uzminēju, ka šai nelielajā grupā viņš ir vienīgais pavēlnieks, — tik karaliska bija viņa stāja. Šis vīrs bija Bafutas Fons — plašās savannu karaļvalsts (mēs tai bijām braukuši cauri) un milzum lielās melno pavalstnieku saimes valdnieks. Fons bija pasakaini bagāts, un es zināju, ka viņš pārvalda savu valsti gudri un prasmīgi, kaut arī ir mazliet despotisks. Fons apstājās manā priekšā un pastiepa man pretī lielu, slaidu roku.
— Esi sveicināts! — viņš teica.
Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņš var runāt angļu valodas žargonā ne sliktāk par jebkuru savu pavalstnieku, bet kaut kāda iemesla dēļ kautrējas, tāpēc mēs sasveicinoties sarunājāmies ar tulka palīdzību; tulks stāvēja ar padevīgi noliektu galvu un tulkoja manu apsveikuma runu caur taurītē saliktām plaukstām.