Fons pieklājīgi noklausījās, ko es viņam gribēju teikt, tad pamāja ar lielo roku uz Atpūtas māju kalna galā virs mums.
— Diža, — viņš smaidīdams teica.
Mēs atkal paspiedām viens otram roku, un viņš ar saviem padomniekiem soļoja atpakaļ pāri lielajam pagalmam, līdz nozuda aiz velvētajiem vārtiem; es paliku viens un varēju sākt iekārtoties viņa dižajā Atpūtas mājā.
Apmēram pēc divām stundām, kad biju nomazgājies vannā un paēdis, pie manis ieradās ziņnesis un pavēstīja, ka Fons vēlētos mani apmeklēt, lai patērzētu, ja vien esmu pietiekami «nomierinājies» pēc ceļojuma. Es aizsūtīju atbildi, ka esmu pilnīgi nomierinājies un justos ļoti priecīgs, ja Fons mani apciemotu; sadabūju viskiju un gaidīju savu viesi.
Drīz viņš ieradās mazas svītas pavadībā, mēs apsēdāmies verandā un lampas gaismā sākām sarunu. Es iedzēru uz viņa veselību viskiju ar ūdeni, bet viņš uzdzēra uz manējo tīru viskiju. Sākumā sarunājāmies paur tulku, bet, kad viskija līmenis pudelē jau bija labi nokrities, Fons sāka runāt angliski.
Divas stundas es nopūlējos Fonam paskaidrot savu misiju viņa zemē: es rādīju viņam grāmatas un fotogrāfijas ar to dzīvnieku attēliem, kādi man vajadzīgi, zīmēju viņus uz mazām papīra lapiņām, centos atdarināt viņu izdotās skaņas, ja nekā citādi neizdevās ieskaidrot; un visu šo laiku atkal un atkal no jauna tika piepildīta Fona glāze, — man kļuva gandrīz vai baigi, vērojot, cik daudz viskija viņš izdzēra.