Fons sacīja, ka, pēc viņa domām, esot iespējams sadabūt gandrīz visus tos dzīvniekus, kurus es viņam tiku fā^ījis, viņš apsolīja nākamajā dienā atsūtīt pie manis krietnus medniekus, kas man palīdzēs. Bet, Fons piebilda, vislabāk gan būs, ja viņš pats pastāstīs saviem ļaudīm par mani, tad visi centīsies man «noķert zvērus»; tādā izdevība varētu rasties pēc kādām desmit dienām. Sai laikā Bafutā jānotiek kādai svinīgai ceremonijai; es uzzināju, ka noteiktā dienā Fona pavalst-
nieki no kalniem un ielejām nes uz Bafutu lielus daudzumus sausas zāles, ar ko pārjumt lielo, noslēpumaino būdu un Fona neskaitāmo sievu būdas. Kad zāle atnesta, Fons atvēl ēdienus un dzērienus dzīrēm. Ceremonijā pulcējas simtiem cilvēku no plašas apkārtnes, un, kā Fons paskaidroja, viņam būs lieliska izdevība, uzrunājot savus ļaudis, pastāstīt tiem par manām vajadzībām.
Es priecīgi piekritu un, sirsnīgi pateikdamies, no jauna piepildīju Fona tukšo glāzi. Viskija līmenis pudelē kritās un kritās, beidzot tajā vairs nebija ne pilītes — krati, kā gribi.
Fons, apspiezdams žagas, majestātiski piecēlās kājās un sniedza man roku.
Es aizeju, — viņš paziņoja un pamāja mazās villas virzienā.
Man ļoti žēl, — es pieklājīgi sacīju, — varbūt tu vēlies, lai es tevi pavadu?