Jā, mans draugs, — viņš smaidīdams atteica. — Tas ir diži!
Es pasaucu kādu vīru no viņa svītas, tas metās šurp kā sadedzis, nesdams lukturi. Vīrs soļoja mums pa priekšu, kad mēs no verandas tuvojāmies garajām kāpnēm. Fons vēl arvien turēja manu roku savējā, bet ar otru izteiksmīgi rādīja te uz verandu, te uz istabām, te uz mēness apspīdēto dārzu kādas trīsdesmit pēdas zem mums un visu laiku sevī pašapmierināti murmināja:
«Nu diži, diži gan!»
Kad mēs jau stāvējām uz pirmā pakāpiena, Fons bridi manī domīgi noraudzījās, tad parādīja ar garo roku uz leju.
Septiņdesmit pieci kāpieni, — viņš starodams teica.
Ļoti jauki, — es atbildēju, piekrītoši pamādams ar galvu.
Ņemsim un saskaitīsim, — Fons teica, sajūsmināts par savu iedomu. — Septiņdesmit pieci — saskaitīsim tos kāpienus.
Viņš aplika savu garo roku man ap pleciem, smagi balstīdamies pret mani, un mēs kāpām lejā, skaļi skaitīdami. Tā kā Fons nespēja atcerēties angļu valodā
nevienu skaitli tālāk par seši, tad, nokāpuši pusceļu, bijām mazliet apjukuši, bet, kad atradāmies lejā, izrādījās, ka, pēc Fona rēķina, mums pietrūkst triju pakāpienu.
— Septiņdesmit divi? — viņš sev jautāja. — Nu nē, septiņdesmit pieci. Kur tad pārējie iekrituši?
Fons nikni paraudzījās uz verdziski padevīgo svītu, kas viņu gaidīja uz ceļa, it kā turētu savus pavadoņus aizdomās — vai tikai viņi nav paslēpuši trūkstošos pakāpienus zem saviem apģērbiem.