Es steidzīgi ieteicu pakāpienus pārskaitīt. Sparīgi skaitīdami, mēs uzgājām augšā līdz verandai un tad, lai būtu pavisam droši, kāpdami atpakaļ lejā, skaitījām no jauna. Fons noskaitīja līdz seši, tad sāka no gala, man nu bija skaidrs: ja es kaut ko neizdomāšu, mums paies visa nakts, meklējot nozudušos pakāpienus, tāpēc, kad atkal atradāmies augšā un pēc tam nonācām lejā, es skaļā balsī lepni noskaldīju: «Septiņdesmit pieci!» — un starodams uzlūkoja savu biedru. Sākumā viņš laikam mazliet apšaubīja manu skaitīšanas māku un vilcinājās pieņemt nosaukto skaitli par galīgu, jo pats bija ticis tikai līdz pieci un vēlējās zināt, kur palikuši pārējie septiņdesmit pakāpieni.
Es tomēr centos iegalvot, ka jaunībā par galvas rēķiniem esmu ieguvis neskaitāmas godalgas, tāpēc arī tagad noteikti esmu saskaitījis pareizi.
Fons mani piekļāva pie krūtīm, sagrāba manu roku un no visa spēka saspieda, murminādams: «Diži, diži, mans draugs,» — tad devās pāri pagalmam uz savu rezidenci, bet man vēlreiz nācās rāpties augšā septiņdesmit piecus pakāpienus, lai nokļūtu savā gultā.
Nākamajā dienā es mocījos ar galvassāpēm — par to vainojams jauki pavadītais vakars ar Fonu —, tomēr cītīgi nagloju būrus, jo tuvākajā laikā cerēju sagaidīt lielu dzīvnieku pieplūdumu.