Priekšpusdienā pie manis ieradās četri stalta auguma jauni vīri, ģērbušies savos labākajos un spilgtākajos sarongos; katram līdzi bija kramenīca. Sie baismīgie ieroči bija neticami veci, to stobri, rūsas izēsti, vienos caurujhos, itin kā katra šautene būtu pārcietusi smagu baku sērgu. Es vēlēju kramenīcas sakraut kaudzē un atstāt ārā, tikai tad sāku ar viņiem sarunas.

Tie bija Fona atsūtītie mednieki, un nu jau pusstundu viņi sēdēja pie manis; es viņiem rādīju dzīvnieku at­tēlus un paskaidroju, cik maksāšu par katru dzīvnieku. Tad es viņus atlaidu, lai pēcpusdienā pamedī un va­karā atgriežas pie manis ar visu, ko izdevies sadabūt. Ja viņi pārradīsies tukšā, gaidīšu viņus pie sevis otrā rītā agri. Es izdalīju cigaretes, un viņi aizgāja projām pa ceļu, dzīvi sarunādamies, aizrautīgi bakstīdami ar kramenīcu stobriem uz visām debess pusēm.

Tai pašā vakarā viens no četriem medniekiem atgrie­zās ar mazu groziņu. Viņš notupās man priekšā un, bēdīgi nolūkodamies manī, pastāstīja, ka viņam un viņa biedriem medībās neesot laimējies. Viņi nogājuši lielu lielo gabalu, mednieks stāstīja, bet neatraduši nevienu no tiem dzīvniekiem, kurus es viņiem tiku rādījis. Kaut ko viņi tomēr dabūjuši.

Viņš paliecās uz priekšu un nolika man pie kājām groziņu.