Es nezināt, vai masa gribēt tāds medījums, — viņš sacīja.

Es pacēlu vāciņu un palūrēju grozā. Biju iedomājies, ka tajā varētu būt vāvere vai varbūt kāda žurka, bet groziņā tupēja divi lieli, skaisti krupji.

Vai masa patīk tas medījums? — mednieks vai­cāja, noraizējies vērodams manu seju.

Jā, man ļoti patīk, — es atteicu, un viņš plati pa­smaidīja.

Es samaksāju pieprasīto summu un vēl piesviedu klāt dažas cigaretes; mednieks aizgāja, apsolīdamies at­griezties otrā rītā kopā ar biedriem.

Kad viņš bija prom, es atkal pievērsos abiem krup­jiem. Katrs no tiem bija apmēram apakštases lielumā, milzīgām, ūdeņainām acīm un īsām, resnām kājelēm, kurām, liekas, bija pagrūti balstīt smago ķermeni. Pār­steidzošs bija abu krupju krāsojums: mugura sulīgā krēmkrāsā, uz tās it kā uzsmidzinātas sīkas, melnas, līkumainas svītriņas; galva un ķermeņa sāni tumši sarkanā krāsā — kaut kas vidējs starp mahagonija un vīna sarkanumu. Vēderiņš spilgti dzeltens kā gundegas zieds.

Krupji man allaž patikuši, jo esmu novērojis, ka tie ir mierīgi, uzvedīgi radījumi, bez tam man viņi šķiet

vēl kaut kā īpaši pievilcīgi; viņi nav viegli uzbudināmi un pamuļķi kā vardes, mutes arī tā neplāta un nav vienmēr mikli. Taču, kamēr nebiju ieraudzījis šos di­vus, iedomājos, ka visi krupji ir vienādi jauki, — ja esi iepazinis vienu, pazīsti visus, — man likās, ka krupjiem trūkst individuālu iezīmju, kaut ari tie lielā mērā atšķi­ras gan pēc ķermeņa apmēriem, gan pēc krāsojuma.