Ļoti drīz es atklāju, ka šiem diviem abiniekiem ir gandrīz tikpat spilgti izteikti raksturi kā zīdītājiem.
Sos radījumus sauc par sauslapas krupjiem, jo viņu mugura ar īpatnējo krāsojumu (krēmkrāsa ar tumšām dzīsliņām) gan pēc formas, gan līniju izkārtojuma ir ļoti līdzīga nodzeltējušai, savītušai lapai. Kad krupis mežā pieplok pie zemes, tas pilnīgi saplūst ar savu apkārtni. Sauslapas krupis — tas ir šī dzīvnieka angliskais nosaukums; zinātniskais nosaukums ir «uzacu krupis», kas latīņu valodā skan visai trāpīgi — Bufo superciliaris'; krupis patiešām no pirmā acu uzmetiena liekas varen augstprātīgs. Virs lielajām acīm āda viņam it kā savilkusies kopā un izveido divus mazus izcilnīšus, tā ka rodas dīvains iespaids: krupis pasauli vēro uzrautām uzacīm. Ļoti platā mute ar mazliet nošļukušajiem kaktiņiem vēl vairāk pastiprina aristokrātiskās iedomības iespaidu un piešķir sauslapas krupim izsmējīgi nicinošu izteiksmi, kāda piemīt tikai vēl vienam dzīvniekam starp tiem, kurus es pazīstu, — un tas ir kamielis. Ja nu pavēro vēl krupja lēno, dižmanīgo gaitu un paradumu pēc katriem diviem trīs soļiem ap-
1 Buļo superciliaris (lat. vai.) — burtiski: augstprātīgs krupis.