Pēc pāris stundām, kad biju labāk iepazinies ar saviem lempīgajiem istabas biedriem, atklāju, ka esmu viņus novērtējis gaužām nepareizi, jo viņi nebūt nebija tie augstprātīgie, iedomīgie radījumi, par kādiem izlikās. īstenībā tie bija kautrīgi, viegli samulsināmi dzīvnieciņi, kuriem trūkst jebkādas pašapziņas; man pat likās, ka viņus moka nepārvarama mazvērtības sajūta un neciešamā uzpūtība ir tikai poza, kuras nolūks slēpt pasaulei apkaunojošo patiesību, ka uz sevi viņi nevar paļauties. To es atklāju gluži nejauši tai pašā vakarā.
Kamēr es izdarīju atzīmes par abu dzīvnieku krāsojumu, krupji tupēja uz grīdas man pie kājām tik cienīgā izskatā, it kā viņiem pienāktos apdomāt savas biogrāfijas ierakstam Lordu grāmatā. Man ievajadzējās tuvāk aplūkot krupja ķermeņa pakaļdaļu, tāpēc es noliecos, ar īkšķi un rādītājpirkstu satvēru vienu krupi aiz padusēm un pacēlu gaisā — nu tas pavisam necienīgi šūpojās man rokā. Viņš skaji, aizvainoti iekvarkstējās un spārdījās ar resnajām kājelēm, bet es turēju stingri, un viņam nekas cits neatlika kā šūpoties gaisā, kamēr būšu viņu appētījis. Kad beidzot noliku krupi zemē blakus biedram, ar viņu bija notikusi pārvērtība. Uzpūtīgā izteiksme bija pazudusi, šis krupis nu bija sašļucis, padevīgs abinieks. Viņš pieplaka pie zemes, lielās acis nervozi mirkšķinājās, ģīmītī iezīmējās skumja, nedroša izteiksme.