Izskatījās, it kā viņš pat taisītos raudāt. Pavisam negaidot krupis bija tā pārvērties, ka es viņu vairs nevarēju pazīt un muļķīgā kārtā jutos vainīgs, ka esmu viņu pazemojis. Lai kaut cik savu vainu nolīdzinātu, pacēlu gaisā otru krupi un ļāvu tam tāpat brītiņu pašūpoties, un arī otrais krupis zaudēja savu pašpārliecināto izteiksmi, — nolikts atpakaļ uz grīdas, bija apmulsis un bikls. Tā nu viņi abi tur tupēja — divi pazemoti, nožēlojami radījumi, un galu galā man par viņiem sanāca smiekli, tomēr mana nepiedienīgā jautrība laikam bija pārāk aizvainojusi viņu jūtīgās dvēseles, jo abi tagad gāzelēdamies steidzīgi rāpoja projām, lai zem galda kādu pusstundu sajustos drošībā. Bet tagad es biju uzzinājis krupju noslēpumu un varēju tos sodīt, kad tie kļuva pārāk augstprātīgi: man tikai viegli ar pirkstu jāuzsit krupjiem pa degunu, un tūlīt tie vainīgi saraujas, pieplok pie zemes un tādi kā piesarkuši raugās manī lūdzošām acīm.
Es pagatavoju lielu, jauku krātiņu saviem sauslapas krupjiem, un viņi tajā gluži labi iedzīvojās, bet, lai krupji būtu veseli, es laidu viņus katru dienu ārā dārzā pastaigāties.
Dzīvnieku kolekcijai pieaugot, man radās ļoti daudz darba, un es vairs nevarēju dīkā stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr abi mani zilasiņu aristokrāti saelpojas svaigu gaisu, — pastaigu laiku vajadzēja saīsināt, un tas nu viņiem nepatika.