Tad kādu dienu es nejauši atradu krupjiem sargu, kura ziņā es tos droši varēju atstāt, kamēr pats tiku galā ar darbiem. Sis sargs bija neviens cits kā patas pērtiķītis Pavlova.

Pavlova bija ļoti drošs un mīlīgs pērtiķis, viņa izrā­dīja lielu interesi par visu, kas ap viņu notika. Kad es pirmoreiz izlaidu sauslapas krupjus pastaigāties pēr­

tiķa tuvumā, Pavlova bija par tiem sajūsmi­nāta, viņa nostājās uz pakaļkājām un staipīja kaklu uz visām pusēm, lai labāk redzētu, kā krupji lēni un cienīgi rāpo pa dārza terito­riju. Pēc minūtēm des­mit, iznācis ārā palūko­ties, kā krupjiem klājas, es ieraudzīju, ka abi atceļojuši pie dārzā pie­sietās Pavlovas. Pēr­tiķis tupēja starp abiem krupjiem un ar rokām tos maigi glāstīja, prie­kā un labpatikā skaļi murrādams. Abi krupji izskatīj ās gaužām smiek­līgi — tik pašapzinī­gas bija viņu fiziono- mijas, laikam jau Pav­lovas glāsti glaimoja un viņus nomierināja.

Katru dienu es nesu krupjus ārā un noliku Pavlovas tuvumā, un pērtiķis viņus uzmanīja. Krupjus ieraudzī­jusi, Pavlova dažreiz satraukti iespiedzās, bet pēc tam ņēmās tos glāstīt, kamēr tie gulēja kā pusnemaņā. Ga­dījās, ka krupji aizklīda pārāk tālu un bija jābaidās, ka tie var pazust biezajos dzīvžoga krūmos, tad Pav­lova ļoti uztraucās un griezīgi kliedza, lai darītu man zināmu, ka viņas audzēkņi aizbēguši; es tādās reizēs steidzos lejā dārzā, atnesu krupjus atpakaļ un nodevu viņas uzraudzībā.