Kādu dienu, kad krupji bija aizklīduši pārāk tālu, Pavlova mani atkal sauca, bet es viņu netiku dzirdējis, un, kad es mazliet vēlāk nogāju lejā, pērtiķītis satraukti lēkāja, raustīdams auklu, un briesmīgi kliedza. Sausiapas krupji nebija nekur redzami. Es atlaidu vaļā Pavlovu, un viņa mani tūlīt aizveda uz dzīvžoga biezajiem krūmiem; pēc maza laiciņa pērtiķītis bēgļus bija
atradis un, skaļi murrādams un priecīgi spiegdams, metās tos apmīļot.
Pavlova patiešām ļoti iemīļoja manus resnos sauslapas krupjus, un man sila sirds, noskatoties, kā viņa rītos tos apsveica ar maigiem glāstiem un paijām un kā raizējās un satraucās, kad tie aizklīda pārāk tālu. Vienu gan Pavlova nespēja saprast: kāpēc krupjiem nav mīksta kažociņa — kā pērtiķiem? Viņa taustīja ar pirkstiem krupju gludo ādu un centās pašķirt neesošu vilnu, un pērtiķīša melnā sejiņa izskatījās gaužām noraizējusies; dažreiz Pavlova noliecās un domīgi laizīja krupju muguriņas. Pēc kāda laika viņa tomēr samierinājās ar krupju kailumu un izturējās pret viņiem tik maigi un sirsnīgi, it kā abi resnuļi būtu viņas pašas bērni.
Krupji savā īpašā veidā arī laikam Pavlovu bija iemīļojuši, lai gan pērtiķis reizēm aizskāra viņu cieņu, kas viņiem ļoti nepatika.