Atceros, kādu rītu es krupjus tikko biju izpeldinājis — par to viņi bija sajūsmināti —, bet, rāpojot pa dārzu, abiem krupjiem pie slapjajiem vēderiņiem bija pielipuši sīki žagariņi un zemes piciņas. Pavlova ar to bija nemierā, jo viņa acīmredzot gribēja, lai viņas aizbilstamie allaž būtu tīri un glīti. Es ieraudzīju viņu sēžam piesaulītē, kājas viņa bija uzlikusi vienam sauslapas krupim uz muguras, it kā tas būtu kāju soliņš, bet otrs krupis pavisam nepiedienīgi karājās viņai rokā. Kamēr krupis šūpodamies lēni griezās, Pavlova visā nopietnībā cītīgi nolasīja no slapjā vēderiņa tur pielipušos gružus un visu laiku purpinādama un murrādama kaut ko stāstīja. Beigusi darboties ar pirmo krupi, viņa to nolika zemē, kur tas nu sēdēja pavisam sašļucis; otrs savukārt tika pacelts gaisā, un arī viņam nācās paciest to pašu aizvainojošo procedūru.
Nabaga sauslapas krupji nevarēja izlikties augstprātīgi un uzpūtīgi, kad tuvumā bija Pavlova.
BAFUTAS PĒDDZIŅI
Meklējot dažādos Bafutas dzīvniekus, manā rīcībā bija ne tikai četri Fona atsūtītie mednieki, bet arī bars suņu — veseli seši izkāmējuši, lempīgi kranči, par kuriem to īpašnieki apgalvoja, ka tie esot paši labākie medību suņi visā Rietumāfrikā.