So salasīto komandu — cilvēkus kopā ar krančiem es iedēvēju par Bafutas pēddziņiem. Kaut gan mednieki īsti nesaprata, kas tas par titulu, tomēr viņi ar to ļoti lepojās; reiz man gadījās dzirdēt, kā viens no mednie­kiem, strīdēdamies ar kaimiņu, spalgā, aizvainotā balsī paziņoja: «Tu, draugs, uz mani tā nebļaut. Vai tu ne­zināt, ka es ir Bafutas pēddzinis?»

Mums bija savs īpašs medību paņēmiens. Parasti mēs gājām uz kādu tālāku kalna nogāzi vai ieleju un tur izvēlējāmies ar biezu zāli vai krūmiem apaugušu lau­kumu. Piemērotā vietā puslokā izvilkām tīklus, tad kopā ar suņiem bridām biezoknī iekšā un dzinām tīklos visu dzīvo radību, kas pagadījās ceļā. Katram sunim kaklā karājās mazs koka grabulītis, un, kad viss bars nozuda biezajā zālē, šīs rotas lietiņas, dobji grabēda­mas, vēstīja mums, kur suņi atrodas. Šādam medību paņēmienam bija tā priekšrocība, ka es allaž atrados tur, kur tika sagūstīti dzīvnieki, tā ka tie tūlīt nonāca manā gādībā un bez liekas kavēšanās varēja tikt pār­vesti uz Bafutu un ievietoti piemērotos būros.

Saķertos dzīvniekus mēs transportējām maisos, ku­riem sānos bija izgriezti, ar misiņa gredzeniem apma- loti gaisa caurumi; lielākam un spēcīgākam medījumam paredzētie maisi bija no brezenta vai maisauduma, sī­kākiem zvēriņiem — no mīkstas drānas.