Fons ir apbu­rošs vees blēdis, un pats īsākais un drošākais cejš uz viņa sirdi ir pierādīt, ka iedzeršanā jūs spējat turēt vi­ņam līdzi. Fonam ir skaista atpūtas māja, ko viņš uz­būvējis saviem viesiem no Eiropas, un es esmu cieši pārliecināts: ja jūs viņam aizrakstīsiet, viņš jums at­ļaus tajā apmesties. Uz Bafutu ir vērts doties pat tad, ja jūs tur nepaliekat ilgāku laiku.

Labi, aizsūtīšu viņam ziņu, redzēs, ko viņš teiks.

Tikai raugieties, lai jūsu sakaru līdzeklis būtu… e-ē . .. labi ieeļļots, — priekšnieks piebilda.

Tūlīt pat iešu uz veikalu un nopirkšu pudeli eļļas, — es apsolīju.

Pēcpusdienā uz kalniem devās ziņnesis ar manu vēs­tuli un pudeli džina. Pēc četrām dienām viņš atgriezās nu nodeva man Fona atbildi — nepārspējamu dokumentu, kas mani varen iedrošināja.

«Bafutas Fona Kanceleja Bafutā, Bemendā 1949. gada 5. martā

Mans labais draugs,

Tavu sūtījumu ar visu tā jauko saturu esmu saņēmis. Jā, Tu vari ierasties Bafutā, palikt tur divus mēnešus un ņemties ar saviem dzīvniekiem; es jūtos aplaimots, ka varu nodot tavā rīcībā vienu māju uz manas zemes, ja vien Tu pratīsies ar mani attiecīgi norēķināties.

Ar sveicienu

Bafutas Fons»

Nekavējoties es posos ceļā uz Bafutu.