Tumšajā maisā dzīvnieki parasti vairs nepretojās un mierīgi gulēja līdz tam brīdim, kad mēs tos pārvedām mājā; vislielākās bailes dzīvnieks pārdzīvoja, kad viņu ņēma ārā no tīkla, bet ļoti drīz mēs to iemanījāmies darīt ļoti veikli, tā ka saķerto medījumu varēja izpiņķēt no tīkla un ievietot maisā divu minūšu laikā.

Pirmajā dienā, kad bija jādodas medībās kopā ar Bafutas pēddziņiem, mani mednieki atnāca tik pama­tīgi bruņojušies, it kā mums būtu jādodas lauvu me­dībās. Bez neiztrūkstošajām mačetēm viņiem bija līdzi arī šķēpi un kramenīcas.

Tā kā es nevēlējos saņemt mugurā lādiņu sarūsē­jušu naglu un oļu, visiem par lielu sarūgtinājumu un kurnēšanu, pieprasīju, lai kramenīcas atstāj mājā.

Mans lēmums medniekiem iedvesa šausmas.

Masa, — viens no viņiem žēlabaini iebilda, — ja mēs sastop kādu nelabu zvēru, kā tad mēs to nogalēt, ja mūsu plintes paliek te?

Ja sastapsim bīstamu dzīvnieku, mēs to noķer­sim, nevis galēsim nost, — es stingri noteicu.

Ai, ai! Masa gribēt saķert nelabu zvēru?

Tā ir, mans draugs. Ja tev bail, tad nenāc līdzi, vai skaidrs?

Masa, man nav bail, — vīrs aizvainots sacīja, — bet, ja mēs sastop nelabu zvēru un tas masa no­galēt, tad gan Fons būt briesmīgi dusmīgs.