Nav ko gari runāt, draugs, — es teicu un paņēmu savu šauteni. — Te ir mana šautene. Ja nu patiešām zvērs mani nogalēs, tu par to neatbildi. Vai saprati?
Sapratu, ser, — mednieks atbildēja.
Bija ļoti agrs rīts, saule vēl nebija pacēlusies virs kalnu grēdām, kas apņēma Bafutu. Debesis blāzmoja maigā rožu sārtumā, vietvietām izgreznotas baltām mākoņu mežģīnēm. Kalni un ielejas vēl tinās miglā, gar ceļa malām garā, zeltainā zāle liecās pie zemes, smagas rasas pielijuši. Mednieki soļoja virknē cits aiz cita, kamēr suņu bars skraidelēja pa brikšņiem — te parādījās, te pazuda —, viņu grabuļi tīkami trak- šķēja.
Drīz mēs nogriezāmies no ceļa uz šauras, līkumainas taciņas, kas veda pāri kalniem. Te migla bija vēl biezāka un plāvoja tuvu zemei. Sajā baltumā iegrima mūsu kājas, mūs pārņēma dīvaina sajūta, it kā mēs dziļi, līdz pat jostas vietai bristu pa gludu, liegi viļņojošu putu ezeru. Garā, rasotā zāle žņakstēja man gar zābakiem, bet visapkārt zem šī miglas ezera necaurredzamās virsmas sīkas vardītes jautriem kurk- stieniem stāstīja cita citai savus varžu jokus.
Virs tālās, robotās kalnu grēdas kā apsarmojis apelsīns parādījās saule, un, kad tā sāka karsēt, migla pacēlās no zemes un ritinājās augšā debesīs; man bija tāda sajūta, ka mēs soļojam cauri mežam ar bālganiem kokiem, kas vijas augšup, liecas pie zemes, salūst, sapinas no jauna, veikli kā amēbas maina formu un atkal vijas augšā.