Pagāja divas stundas, iekams mēs sasniedzām ceļa mērķi — vietu, ko mednieki bija izraudzījušies mūsu pirmajām medībām. Tā bija plaša, dziļa, mazliet ieapaļa ieleja starp divām kalnu grēdām. Ielejas dibenā starp melnām klintīm zeltainajā zālē vijās mazs strautiņš, zvīļodams saulē kā stikla dzijas šķetere. Zāle bija bieza un ķeraina, vietām to noēnoja sīki krūmu puduri un brikšņi.
Mēs nokāpām ielejā, tai šķērsām pāri izstiepām ap simt jardu tīklu. Tad mednieki pasauca suņus un devās uz ielejas galu, bet es paliku gaidot pie tīkliem.
Kamēr mednieki lēnām tuvojās tīkliem, kādu pusstundu valdīja klusums, ko pārtrauca vienīgi tikko sadzirdamie suņu grabuļu trakšķieni vai spalgi izkliegts lamu vārds, kad kāds no medniekiem bija uzminis uz ērkšķa.
Es jau sāku domāt, ka mēs paliksim tukšā, kad piepeši starp medniekiem izcēlās kņada un suņi sāka mežonīgi riet. Mednieki vēl aizvien atradās labu gabalu no tīkla, koku pudurītis viņus noslēpa skatieniem.
Ei jūs, kas noticis? — es centos pārkliegt trok
sni.
Te ir kāds zvērs, masa, — skanēja atbilde.
Es pacietīgi gaidīju, un pēc brīža no koku pudura izdrāzās aizelsies mednieks.
Masa man dot to mazo ķeramo tīklu, — mednieks teica, rādīdams uz mazākajiem tīkliem, kas bija kārtīgi nolikti blakus maisiem.