Kādu zvēru tad esat uzgājuši? — es apvaicājos.

Vāveri, ser. Uzskriet tur augšā kokā.

Es paņēmu izturīgu brezenta maisu un sekoju med­niekam cauri krūmiem, kamēr mēs sasniedzām koku puduri.

Te mednieki bija apmetušies, viņi apspriedās un strī­dējās, kā vislabāk noķert vāveri, bet suņi pa to laiku lēkāja un vaukšķēja ap kādu nelielu koku.

ir

Kur tad ir tas jūsu medījums? — es apjautājos.

Rau, tur augšā, masa.

Tas ir labs zvērs, masa.

Mēs to tūlīt saķert, masa.

Es piegāju pie koka stumbra un palūkojos augšup lapotnē, tur, kādas divdesmit pēdas virs mums, zarā tupēja liela, skaista vāvere; spalva tai bija pelēksvēd- raina, ar baltu svītru gar ribām, ķepiņas oranžā krāsā. Vāverei bija gara, bet ne kupla aste, kurā tikko ma­nāmi iezīmējās pelēki un melni gredzeni. Zvēriņš tu­pēja uz zara, reižu reizēm pavicināja uz mums ar asti un drīzāk aizkaitināts nekā satraukts īgni iespie­dzās «čak… čak!». Tas vēroja mūs ar ļaunu aci, ka­mēr mēs izvilkām ap koku tīklus kādas desmit pēdas atstatu no stumbra. Tad mēs piesējām suņus un pa­šam mazākajam medniekam vajadzēja rāpties augšā kokā un dzīt vāveri zemē. Tā bija izlēmuši mednieki, bet man gan likās, ka nav iespējams sagūstīt vāveri, kas atrodas kokā, tomēr vīri pastāvēja uz savu: ja viens no viņiem uzkāps kokā — vāvere tūlīt skries zemē.