Izrādījās, ka viņiem bijusi taisnība, jo, tiklīdz mednieks sasniedza augstākos zarus, vāvere tūlīt pārlēca lapotnes pretējā pusē un kā bulta šāvās pa stumbru zemē. Neticamā ātrumā viņa joņoja uz to vietu, kur tīklā bija ieplēsts caurums, izspraucās tam cauri, tad lēkšoja projām pa zāli; mednieki un es jozām nopakaļus, cits citam izkliegdami rīkojumus un pamācības, kurās neviens neklausījās. Mēs apskrējām apkārt krūmu pudurim un pamanījām, ka vāvere uzskrien augšā citā nelielā kokā.
Atkal izvilkām tīklus, un atkal mednieks rāpās pakaļ vāverei. Tomēr šoreiz mūsu medījums izrādījās viltīgāks — tas redzēja, ka mēs uzmanām tīkla caurumu, pa kuru tam pirmāk bija laimējies izbēgt. Vāvere nolingoja lejā pa koka stumbru, sarāvās kamolā un lēca. īsu mirkli viņa lidoja pa gaisu, tad pārmetās tiklam pāri kādu puscollu virs tā augšējās malas; mednieks, kas atradās vistuvāk zvēriņam, lūkoja to zibenīgi sagrābt, bet kļūdījās, un vāvere, dusmīgi čak- stinādama, dieba projām. Bet tagad viņa izvēlējās citu glābšanās ceļu: zvēriņš neskrēja augšā citā kokā, bet nozuda alā pie koka stumbra.