Vēlreiz mēs izvilkām tīklus ap koku un tad ar tievām, garām stibām sākām iztaustīt apakšzemes ejas, kur vāvere bija paslēpusies. Tas tomēr nedeva nekādus panākumus, tikai vēl vairāk satrauca zvēriņu, un viņš čakstināja arvien biežāk; nācās mest mieru.
Mūsu nākamais mēģinājums bija veiksmīgāks: pašā lielākajā caurumā mēs iebāzām kušķi gruzdošas zāles, un, kad sīvie, kodīgie dūmi izplūda pa visām ejām starp koka saknēm, mēs dzirdējām vāveri dusmīgi klepojam un šķaudām. Beidzot zvēriņš vairs nespēja izturēt, šāvās laukā pa vienu no caurumiem un uz galvas iekrita tīklos. Bet pat tad viņš paguva sagādāt mums nepatikšanas, iekozdams rokās man un diviem medniekiem, kamēr mēs pūlējāmies viņu izpiņķēt, un pēc tam vēl trešajam medniekam, kam vajadzēja viņu iedabūt brezenta maisā.
Maisu es pakāru neliela krūma zaros, tad mēs visi apsēdāmies, lai uzvilktu kāroto dūmu; vāvere lūrēja uz mums pa gaisa caurumiem un nikni rājās, it kā aicinādama atsiet maisu, lai varētu stāties pretī saviem ienaidniekiem.
Svēdrainās zemes vāveres Rietumāfrikas kalnu savannās sastopamas diezgan bieži, bet es tomēr biju ļoti priecīgs, ka izdevās noķert šo vāveri, jo tā bija pats pirmais dzīvais zvēriņš, ko nomedījām. Kā norāda pats nosaukums, vāvere parasti mīt uz zemes, tāpēc biju ļoti pārsteigts, ka mūsu noķertā svēdrainā zemes vāvere bija meklējusi glābiņu kokos.