Vēlāk gan uzzināju, ka visas kalnu savannu vāveres (lielākā daļa no tām dzīvo uz zemes) briesmu gadījumos, kad tiek vajātas, vispirms bēg augšā kokos un tikai kā pēdējo patvērumu izvēlas alas vai satrunējušu koku dobumus.

Pēc tam, pārsējuši ievainojumus, izsmēķējuši ciga­retes, cits citu apsveikuši ar pirmo iegūto medījumu, mēs pārvietojām lielo tīklu vēl tālāk ielejā uz kādu vietu, kur zāle bija biezum bieza, mudžeklīga un gan­drīz sešas pēdas augsta. Mednieki man pavēstīja, ka te esot laba vieta kādam īpašam medījumam, kaut ari aiz saprotamas piesardzības atteicās tuvāk paskaidrot, kas tas par medījumu.

Mēs uzstādījām tīklu, es ieņēmu izdevīgu vietu pret tīkla vidu — tā līkumā —, lai varētu izņemt ikvienu ieķērušos dzīvnieku, bet mednieki ar suņiem pagāja kādu ceturtdaļjūdzi pa ieleju uz priekšu. Ar gari stieptu «ā-ā» viņi man deva ziņu, ka sākuši spraukties caur garo zāli, pēc tam iestājās klusums. Vienīgās skaņas bija neskaitāmu sienāžu un siseņu čirkstēšana un sisināšana man visapkārt un suņu grabuļu klusa trakšķēšana.

Pagāja pusstunda, nekas nenotika; mani ieskāva gara, šalkojoša zāle, tik bieza un ķeraina, ka tālāk par divām pēdām tai nevarēja cauri redzēt.