Mazītiņais klajumiņš, kurā es sēdēju, mirguļoja svelmē, un man ārkārtīgi sagribējās dzert; palūkojies visapkārt, ieraudzīju kaut ko, kas man bija piemirsies, — termosa pudeli ar tēju, ko mans gādīgais pavārs bija iebāzis vienā no dzīvnieku maisiem. Ar pateicību es pudeli tagad izvilku ārā un, apsēdies augstā zāliena malā, pielēju sev krūzīti ar tēju. Dzerdams ievēroju biezajā zāles mūrī, tieši pretī tai vietai, kur es sēdēju, šauru, tumšu eju; acīmredzot tā bija kāda dzīvnieka iemīta taciņa, kas veda cauri zāļu stiebru mežam; es nolēmu to izpētīt, kad būšu padzēris. Pielēju sev otru krūzīti; te uzreiz pa labi no manis, gandrīz tepat blakus, izcēlās negants troksnis: mednieki skaļi auroja, mudinādami suņus, suņi nikni rēja vienā riešanā. Es gudroju, kas varētu būt noticis, piepeši izdzirdu zālē čaboņu, pievirzījos tuvāk mazajai taciņai, lai palūkotos, kas tur čabinās, bet tai pašā brīdī zāle pašķīrās un no tumšā cauruma izlēca kaut kas liels, brūns un metās tieši man virsū. Es atrados neapskaužamā stāvokli, jo nebiju gaidījis šādu uzbrukumu un lupeju zemē, vienā roka turēdams termosa pudeli, otrā — tējas tasi. Dzīvnieks, kas man pirmajā nobīlī rādījās divreiz lielāks par bebri, ietriecās man krūtīs, es novēlos augšpēdu, šis man uzkrita uz vēdera, bet no termosa pudeles man klēpī lēnā, neapturamā straumītē tecēja verdoša tēja.