Mēs abi — dzīvnieks un es — laikam bijām vienādā mērā notrūkušies, jo mūsu spalgie izbaiļu kliedzieni izklausījās gaužām līdzīgi. Abas rokas man bija aizņemtas, tā ka es neiespēju neko citu kā vien grābt ar elkoņiem, bet zvēriņš atlēca

no manis kā gumijas bumba un bēga pa zāli projām. Viens tikla gabals sāka kra­tīties un drebēt, līdz manim atplūda izmisīgi spiedzieni, — es nospriedu, ka dzīvnieks iedrāzies tīklā. Saucu med­niekus un spraucos caur garo zāli uz to vietu, kur kustējās tīkls.

Mūsu medījums bija ga­līgi sapinies un nu gulēja sarāvies čokurā trīcēdams un šņākuļodams; ik pa brī­dim tas veltīgi mēģināja iz- kosties cauri tīkla acīm.

Apskatījis medījumu, es redzēju, ka esam noķēruši ļoti lielu niedru žurku — dzīvnieku, ko afrikāņi dēvē par zāles griezēju; šis nosaukums ļoti labi raksturo žurkas paradumus, jo ar lielajiem, labi attīstītajiem priekšzobiem zāles griezējs pļavās un labības laukos darbojas līdzīgi pļaujmašīnai.

Zvēriņš bija apmēram divarpus pēdas garš, klāts ar raupju, iebrūnu vilnu. Tam bija apaļš purniņš kā beb­ram, mazas, cieši pie galvas pieguļošas austiņas, resna, kaila aste un lielas, kailas kājas. Mani ieraudzī­jis, zvēriņš bija tā pārbijies, ka es tam neuzdrošinājos tuvoties, iekams nav ieradušies mednieki, jo baidījos, ka tas var no tikla izrauties un aizbēgt.