ietumāfrikā kravas automašīnas pa lielākajai da­ļai, kā mēdz teikt, nav vairs pirmās jaunības, un pēc rūgtas pieredzes es zijiāju, ka no tādam nav daudz ko gaidīt. Taču tā mašīna, kas ieradās, lai mani aizvestu kalnos, bija tik slikta, kādu es vel līdz šim netiku redzējis, — tā tik tikko turējās kopa. Uzrā­pušies mazajā, nolaidenajā nometnes uzkalna, tā ta­gad stāvēja pustukšām riepām, nespēkā elsdama un pūzdama; ar sirds drebēšanu es tai uzticēju sevi un savu kravu. Šoferis, kāds jautrs puisis, mani brīdināja, ka viņam būs nepieciešama mana palīdzība divās ļoti svarīgās izdarībās. Pirmkārt, kad brauksim no kalna lejā, man jātur nospiesta rokas bremze, jo tai jāatro­das gandrīz vienā līmenī ar kabīnes grīdu, citādi tā saniķojas un nedarbojas. Otrkārt, man cieši jātur acīs sajūga pedālis, ļoti stūrgalvīga mašīnas detaļa, kas katrā izdevīgā brīdī cenšas izlēkt no uzmavas, turklāt rēc kā lamatās iesprūdis leopards. Acīmredzot pat Rie­tumāfrikas šoferis nespēj sekmīgi vadīt kravas auto­mašīnu, sakumpis pie armatūras paneļa, tāpēc, bažī­damies par savu dzīvību, es biju spiests uzmanīt abu pieminēto detaļu darbību. Un tā kabīnes smacīgajā gaisā, kas oda pēc ceptas gumijas, es laiku pa laikam noliecos, lai nospiestu bremzi, kamēr mūsu cēlā mašīna