Sagūstījuši žurku, mēs lēnām virzījāmies pa ieleju uz priekšu, šur tur izstiepām tīklus, izvandījām aizdomīgākos krūmu pudurus.
Kad kļuva skaidrs, ka ieleja mums vairs nekā nespēj dot, satinām tīklus un gājām uz kādu lielu kalnu, ap pusjūdzi tālāk. Kalnam bija tik skaista forma, ka tas gluži labi varētu būt arī kapkalns, kurā apbedīts kāds milzis, kas senlaikus klaiņojis pa šim zālainēm; kalna galā vīdēja klintsbluķu kaudze, katrs akmens te bija tik liels kā māja, un visi kopā tie izveidoja kaut ko līdzīgu monumentam. Šaurajās spraugās un iežmaugās starp klintsbluķiem auga sīki kociņi vēju saliektiem, izlocītiem stumbriem, katram zaros mirdzēja ķekars zeltainu augļu. Garajā zālē ap koku stumbriem ziedēja purpursarkanas un dzeltenas orhidejas; lielos klintsbluķus vietvietām nosedza kāds tītenis, no kura stublājiem nokarājās ziedu pulksteņi ziloņkaula krāsā.
Varenā klintsbluķu blīva, spilgtie ziedi un mudžek- ligie, kroplīgie koki pēcpusdienas debess zvīļajā zilumā uzbūra mūsu acu priekšā brīnišķīgu gleznu.
Mēs uzkāpām kalnā un apmetāmies garajā zālē klinšu ēnā, lai ieturētu maltīti. No mums uz visām pusēm pletās kalnu pļavas, vējā tās ņirbēja un mainījās viskošākajās krāsās.