Kalnu galotnes blāvoja nespodri zeltainas un baltas, bet ielejas vizmoja maigā, zilganzaļā krāsā, kas vietām kļuva tumšāka, — tur, kur virs tām peldēja bieza mākoņu tūce, vilkdama aiz sevis violetu ēnu.
Tieši mums pretī pacēlās gara, maigi robota kalnu grēda, tās pakāji nosedza milzīgu akmeņu krāvumi un sīku kociņu gūzma. Kalni bija tik gludeni un glezni veidoti, klāti ar zāli, kas mirguļoja tik neiedomājami dažādās zaļās, zeltainās, sarkanās un baltās krāsās, ka tie šķita līdzīgi milzīgai skrejošai bangai, kas ceļas augšā, lai sašķīstu un pāršļāktos pāri niecīgajai akmeņu un sīko kociņu barjerai grēdas pakājē.
Šajā augstienē valdīja neparasts miers un klusums; vienīgās skaņas radīja vējš, kas rosīgi šaudījās gan te, gan tur, likdams katrai dabas būtnei dziedāt savu dziesmu. Vējš sukāja zāli, un zāle klusi šalca un čabēja, tas vijās virs mums starp klinšu radzēm un plaisām, un izklausījās, it kā tur ievaidas pūce un brīžiem kāds skaļi uzgavilē; tas grūstīja un lauzīja sīkos, mazos kokus, koki čīkstēja un stenēja, to lapas plivinājās un murrāja kā mazi kaķēni. Taču visas šīs sīkās skaņas nevis traucēja, bet gan drīzāk padziļināja kalnu pļavu klusumu.
Piepeši šo klusumu sagrāva briesmīgs troksnis, kas bija izcēlies aiz masīvo klintsbluķu kaudzes.