Ar grū­tībām izlauzies līdz turienei, atradu visus medniekus un suņus vienkop kādas milzīgas klints pakājē. Trīs mednieki savā starpā par kaut ko dedzīgi strīdējās, bet ceturtais lēkāja, kaukdams aiz sāpēm, šķiezdams asinis no brūces rokā; satrauktie suņi lēkāja viņam apkārt un vaukšķēja kā apdulluši.

Kas jums te par traci? — es jautāju.

Visi četri mednieki pagriezās pret mani, katrs gri­bēja pastāstīt notikušo, viņi runāja visi reizē arvien skaļāk un skaļāk, mēģinādami cits citu pārkliegt.

Kāpēc jūs kliedzat? Kā lai es jūs saprotu, kad runājat visi reizē kā sievu bars? — es sacīju.

Viņi apklusa, un es, rādīdams uz asinīm aptraipīto mednieku, vaicāju:

Nu, draugs, kas tev tā par brūci?

Masa, viens zvērs man iekost.

Zvērs? Kāds zvērs?

Ak, masa! Es nezināt. Viņš tik dikti kost, ser.

Es apskatīju savainoto roku un atklāju, ka mednie­kam no plaukstas it līdzeni izkosts gabaliņš miesas šiliņa lielumā. Sniedzu viņam pašu nepieciešamāko

pirmo palīdzību, tad sāku izjautāt par dzīvnieku, kas viņu sakodis.

No kurienes tas dzīvnieks iznāca?

Vei, vei, no šitā alas, ser, — ievainotais teica, rādīdams uz plaisu kādas lielas klints pamatnē.

Tu nezini, kas tas bija?

Nē, ser, — mednieks bēdīgi sacīja, — es to ne­redzēt. Es nākt šurp uz šito vietu un redzēt to alu. Tūlīt man nākt prātā — dažreiz tādā caurumā var būt iekšā zvērs, un tā es tur iebāzt roku. Tad tas zvērs ņemt un kost man.