Redziet nu! Tas tik ir vīrs, kas ne no kā nebīs­tas, — es runāju, pagriezies pret pārējiem, — viņš vis nepaskatās, kas tai alā ir. Viņš tūlīt bāž roku iekšā, un tā nu dzīvnieks viņu sakoda.

Pārējie mednieki noirgājās. Es atkal pagriezos pret ievainoto.

Draugs mīļais, tu tātad iebāzi roku šajā alā, vai ne? Nu zini, šādā caurumā kādreiz var būt čūska. Ja nu čūska tev iekodīs, ko tad tu darīsi?

Es nezināt, masa, — viņš atbildēja un pasmai­dīja.

— Beigts mednieks man nav vajadzīgs, mīļais draugs, tāpēc tādas muļķības vairs nedari, vai sa­prati?

Sapratu, ser.

Labi, tagad pameklēsim to dzīvnieku, kas tevi sakoda.

Es izņēmu no dzīvnieku pārvadājamā maisa kaba­tas bateriju, noliecos pie alas un ielūkojos tajā. Bate­rijas gaismas starā vispirms iekvēlojās divas mazas, rubīnsarkanas acis, tad ap tām iezīmējās mazs, smails, rūsgans purniņš; dzīvnieks izgrūda griezīgu brēcienu un nozuda alas tumsā.

Ahā, — viens no medniekiem izsaucās, izdzirdis šo brēcienu, — tas ir bušdogs. Trakoti nikns, ser.

35

Diemžēl no mednieka paskaidrojuma es gudrāks ne- kļuvu, jo šai pusē angļu vārdu bušdogs piedēvē vis­dažādākajiem zīdītājiem, starp kuriem nedaudzi ir tikai attāli suņu radinieki, tā es ari neuzzināju, kāds dzīvnieks slēpjas alā.