Mazliet apspriedušies, nolēmām, ka pareizākais, kā dzīvnieku dabūt ārā, ir sakurt alas priekšā uguni un tad ar lapotiem zariem vēdināt iekšā dūmus. Tā mēs ari izdarījām, bet vispirms aizvilkām alai priekšā tīklu.

Pirmais dūmu mutulis vēl tikko bija izplūdis starp akmeņiem, kad medījums jau šāvās ārā un iemetās tīklā ar tādu sparu, ka atrāva to no piestiprinājumu vietām; dzīvnieks, sapinies tīklā, ripoja ar to pa no­gāzi lejā, līdz ievēlās garajā zālē. Suņi, neganti rie­dami, centās to sagrābt, mēs — suņiem pa pēdām, kliedzām un draudējām krančus sodīt, ja tie nodarīs dzīvniekam ļaunu. Bet bēglim mūsu palīdzības neva­jadzēja — drīz vien mēs pārliecinājāmies, ka viņš lie­liski prot aizstāvēties.

Dzīvnieks izķepurojās no tīkla un tad nostājās uz pakaļkājām; nu bija redzams, ka tas ir pundurmangusts, slaids rūsgans zvēriņš, apmēram tik liels kā sermulis. Mangusts stāvēja, viegli šūpodamies no viena sāna uz otru, mute viņam bija plaši atplesta, un viņš spiedza tik sīvi un griezīgi, ka vai ausis plēsa pušu; es nekad vēl nebiju dzirdējis mazu dzīvnieku tik briesmīgi brēcam.