Suņi uzreiz apstājās un stingi blenza mangustā, kā tas viņu priekšā šūpojās un spiedza; viens no krančiem, mazdrusciņ drošāks nekā pārējie, uzmanīgi palīda uz priekšu, lai savādo radījumu apošņātu. Mangusts laikam to vien bija gaidījis: viņš aši nolaidās zālē un slīdēja uz priekšu kā čūska, pazuzdams starp garajiem stiebriem, bet tad piepeši atkal parādījās starp mūsu dižciltīgā bara kājām un griezās kā vilciņš, koda visās ķepās, kur vien patapa, nemitīgi spiegdams un smilkstēdams.
Suņi visādi pūlējās izvairīties no mangusta zobiem, bet viņi atradās neizdevīgākā stāvoklī, jo garā zāle noslēpa mangusta tuvošanos, viņi vienīgi spēja mežonīgi lēkt gaisā. Galu galā viņi neizturēja, lielā dūša sašļuka, viņi apcirtās un loba atpakaļ kalnā. Mangusts nu bija palicis kaujas laukā viens; zvēriņš tagad stāvēja uz pakaļkājām, mazliet aizelsies, bet vēl arvien raidīja nievīgus spiedzienus nopakaļ suņu nozūdoša- jām astēm.
Suņu bars bija pieveikts, tagad mums pašiem vien nācās gūstīt šo mežonīgi nikno, kaut arī sīciņo pretinieku. Tas mums izdevās vieglāk, nekā biju domājis: es pievērsu sev zvēriņa uzmanību un panācu, ka viņš sāka uzbrukt brezenta maisam; kamēr mangusts to cītīgi apstrādāja ar zobiem, viens no medniekiem aizmanījās viņam aiz muguras un uzmeta virsū tīklu.