Mēs atbrīvojām gūstekni no tīkla acīm un iedabū- jām maisā, bet pa to laiku viņa mežonīgie brēcieni bija padarījuši mūs gandrīz kurlus; šis elles troksnis turpinājās visu ceļu līdz mājām, lai gan, par laimi, biezais brezents to mazliet apslāpēja. Mangusts neapklusa, iekams Bafutā nebija ievietots lielā būrī, kur es tam iemetu asiņainu cāļa galvu. Mangusts sāka to prātīgi un apdomīgi tiesāt un drīz apēda. Pēc tam viņš bija mierīgs, izņemot tos brīžus, kad ieraudzīja kādu cilvēku, tad viņš pieskrēja pie stiepļu pinuma un neganti brēca. Galu galā es to vairs nespēju aizklausīties un biju spiests būri no priekšpuses aizklāt ar gabalu maisauduma, kamēr mangusts aprod ar cilvēkiem.
Pēc trim dienām šie pazīstamie brēcieni atskanēja lejā no ceļa puses, un jau labu laiku pirms iezemiešu mednieka parādīšanās es zināju, ka viņš man nes vēl vienu pundurmangustu.
Es ļoti priecājos, ka šis otrais mangusts izrādījās jauna mātīte, un ievietoju to būrī pie pirmā.
Tas tomēr nebija gudri darīts, jo nu abi mangusti sāka neganti spiegt korī, viens otru pārkliegdami; šī skaņa bija tik «tīkama», it kā ar nazi švīkātu pa šķīvi, tikai tūkstoškārt spēcīgāka.
Pēc pirmajām medībām, kad ar pēddziņiem biju atgriezies Bafutā, es saņēmu no Fona zīmīti, kurā viņš mani ielūdza pie sevis, lai mazliet kopīgi iedzertu un uzzinātu, kā veicies medībās; un tā es paēdis un pārģērbies devos pāri lielajam pagalmam; pēc īsa brīža es nonācu pie Fona mazās villas.