Fons sēdēja verandā, turēdams pret gaismu džina pudeli, lai redzētu, cik tajā iekšā.

A, mans draugs! — viņš sacīja. — Atnāci gan? Vai labi gāja medībās?

Jā, — es atteicu, apsēzdamies piedāvātajā krēslā. — Bafutas mednieki prot saķert lielisku medījumu. Mēs noķērām trīs dzīvniekus.

Diži, diži, — Fons teica, pielēja pilnu glāzi ar džinu un pasniedza man. — Tu būsi te neilgu lai­ciņu, bet dabūsi papilnam zvēru. Es pateikšu par tevi visiem maniem ļaudīm.

Tas ir jauki. Es domāju, ka Bafutas vīri prot tik labi ķert dzīvniekus kā nekur citur visā Kamerūnā.

Kas tiesa, tas tiesa, — Fons sajūsmināts pie­krita, — tu runā taisnību, mans draugs.

Mēs pacēlām glāzes, saskandinājām, viens otram sirsnīgi uzsmaidījām, tad dzērām tukšu. Fons atkal ielēja glāzēs un tad aizsūtīja vienu no saviem dau­dzajiem pavadoņiem pēc jaunas pudeles. Kad arī tā jau bija krietni patukšota, mēs abi sajutāmies pama­tīgi iesiluši, un Fons uzsāka jaunu sarunu.

Vai tev patīk mūzika? — viņš apjautājās.

— Jā, pat ļoti, — es vaļsirdīgi atzinos, jo biju dzir­dējis, ka Fonam ir neparasti labs orķestris.

Labi! Mēs tagad drusku klausīties mūziku, — viņš sacīja un kaut ko pavēloši uzsauca vienam no kalpotājiem.