Pēc brīža pagalmā pie verandas iesoļoja orķestris, un es biju ļoti pārsteigts, redzēdams, ka tas sastāv no kādām divdesmit Fona sievām, viņas visas bija gandrīz kailas, apsējušās vienīgi šauru gurnautu. Sajā orķestrī bija neticams daudzums visdažādāko bungu, sākot ar mazām — neliela kastrolīša lielumā un beidzot ar ļoti lielām, resnvēderainām, ko nes divi cilvēki; tur bija arī koka un bambusniedru fleitas ar neparasti maigu toni un lielas bambusniedru kastes, pilnas ar kaltētu kukurūzu, kas kratot jauki čabēja un grabēja. Tomēr pats dīvainākais instruments šajā orķestrī bija kādas četras pēdas gara koka stabule. To turēja stāvus, vienu galu atbalstot pret zemi, un pūta īpašā veidā — radās zems, vibrējošs troksnis, pārsteidzoši līdzīgs tam, kāds nāk no tualetes istabas ar labu akustiku.
Orķestris sāka spēlēt, tūlīt Fona saimes ļaudis pagalmā uzsāka deju. Tā bija kaut kas vidējs starp tautas deju un balles deju. Saķērušies pāri lēni riņķoja apkārt un apkārt pagalmam, viņu kājas izpildīja sīkus, sarežģītus dejas solīšus, bet augumi locījās un zvalstījās tā, kā to neatļautu nevienā dansingā. Dažubrīd kāds pāris izšķīrās un abi partneri, pilnīgi iegrimuši sevī, kādu laiku katrs atsevišķi virpuļoja mūzikas takti, izpildīdami paši savus līganus dejas soļus.