Fleitas vīteroja un dīca, bungas rībēja un duci­nāja, grabuļi trakšķēja un čabēja tik ritmiski un vien­veidīgi, kā viļņi sitas pret oļainu krastu, un cauri šim apdullinošajam troksnim ik pēc pāris sekundēm ar sirdspukstu nerimtīgo precizitāti nogranda briesmīgs grāviens — taurei līdzīgā instrumenta pūtiens.

Tev patīk mana mūzika? — Fons kliedza.

O, jā, tā ir ļoti skaista, — es auroju pretī.

Savā zemē tev dzirdēt šitādu mūziku?

Nē, — es atbildēju ar patiesu nožēlu. — Tādu mūziku es nedabūju dzirdēt.

Fons no jauna piepildīja manu glāzi.

Mani ļaudis drīz man nest zāli, tad tik mums būs varena mūzika un dancošana! Tas būs viens prie­cīgs laiks, un mēs būt laimīgi, vai ne, ko?

Jā, jā, tad gan mums ies jautri.

Arā pagalmā orķestris arvien vēl spēlēja, un man likās, ka nepārtrauktā bungu dārdoņa un rīboņa ceļas augšā tumšajās debesīs un sadrebina pat zvaigznes, likdama tām ritmā dejot līdzi.

DUNOŠĀ VĀVERE

Uzturēdamies Bafutā, es ļoti vēlējos iegūt divus kalnu savannu faunas pārstāvjus: klinšu da- manu un Steindžera vāveri. Lai sadabūtu šos dzīvniekus, man bija jādodas uz diviem ļoti at­šķirīgiem apvidiem, bet abi gājieni un ar tiem saistītie meklejumi man saglabājušies spilgtākā atmiņā nekā pārējie medību piedzīvojumi Kamerūnas zālainēs.