zvalstīdamās līgoja projām uz kalniem ar nemainīgu divdesmit kilometru ātrumu stundā; dažubrīd, kad tai palīdzēja nogāzes slīpums, mašīna sasparojās, aizmirsa piesardzību un nebēdnīgi drāzās lejā ar divdesmit piecu kilometru ātrumu.
Pirmās trīsdesmit jūdzes sarkanais, mālainais ceļš vijās cauri zemienes mežam, gar ceļa malām ciešās rindās auga milzīgi koki, kuru savijušās zarotnes virs mums veidoja lapotu velvi. Veseli bari degunragputnu, spārnus plivinādami, skaļi klaigādami, lidoja pāri ceļam, un man likās, es dzirdu veclaiku taksometru spalgo taurēšanu; ceļmalā saules plankumu dekoratīvajā ielokā gulšņāja agamas ķirzakas, satraukumā tās bija nosār- tušas kā saulrieta kvēle un dusmīgi klanīja galvas.
Lēnām, gandrīz nemanāmi ceļš kāpa augšup, slaidiem lokiem vīdamies ap mežainajiem pakalniem. Aizmugurē kravas kastē puiši rāva vaļā dziesmu:
Mājās gribu, mājās gribu,
Kad savas mājas ieraudzīšu?
Kad redzēšu mīļo māti?
Majas mūžam neaizmirstu …
šoferis klusu dungoja līdzi refrēnu un jautājoši pavēlas manī, vai man būtu kādi iebildumi. Viņam par izbrīnu, es arī sāku dziedāt līdzi, un, kamēr mūsu mašīna kratīdamās ripoja kalnup, vilkdama aiz sevis sarkanu putekļu grīsti, aizmugurē atskanēja puišu koris, bet mēs ar šoferi dziedājām līdzi, visvisādi izlocīdami balsis signāltaures staccato pavadījumā.