Ko nu! Nakts laikā, masa, tu to zvēru nedabūt rokā, — skanēja atbilde. — Sitas zvērs gulēt tur augšā tai vislielā kokā, un tur cilvēks neuzkāpt. Bet vakarā vai agri, agri rītā mēs to noķert.

Labi, — es teicu, — rītā agri iesim vāveri meklēt.

Mēs izgājām no Bafutas vienos nakti un pēc ilga, nogurdinoša gājiena pāri kalniem, cauri ielejām un zālainēm stundu pirms rītausmas sasniedzām savu ceļa mērķi. Tas bija neliels plato kādā stāvā nogāzē pusceļā uz kalna virsotni. Sī vieta bija samērā lēzena, cauri tai burbuļoja plats, sekls strauts, kura krastus apjoza šaura, bieza mežaudze.

Mēs apsēdāmies lielas klints aizvējā, notrausām no sejām rasu, lūkodamies tumsā, pētījām apkārtni un ap« spriedāmies, kā rīkoties. Nolēmām izstiept divus trīs tīklus garajā zālē kādus piecsimt jardus atstatu no mežmalas. Tas bija jādara nekavējoties, iekams kļūst gaišs, lai vāveres mūs neierauga.

Uzstādīt tīklus garajā zālē, kas sniedzas līdz viduk­lim un ir piemirkusi ar rasu, nudien nav nekas patī­kams, un mēs bijām priecīgi, kad pēdējais tīkla gabals bija izstiepts un nostiprināts. Tad mēs uzmanīgi za- gāmies uz mežmalu un noslēpāmies zem liela krūma. Sēdējām, pūlēdamies apvaldīt zobu klabēšanu, neuz­drīkstēdamies ne smēķēt, ne sarunāties, pat ne pakus­tēties, un vērojām, kā debess austrumu pusē pamazām kļūst arvien bālāka, it kā no tās pilienu pa pilienam iztecētu nakts tumsa.