Jo augstāk kalnos mēs pacēlāmies, jo biežāk mežā parādījās lauces, un drīz vien pārmainījās pamežs; tagad ceļa malās kā sazvērnieki pulciņos stāvēja lielas kokveida papardes platiem, resniem un matainiem stumbriem, no kuru virsotnēm kā maigi zaļi fontāni šāvās ārā lapotņu strūklas. Lielās papardes te laikam apsargāja kādu jaunu pasauli, jo piepeši, it kā kalni būtu nometuši savus apmetņus, — mežs bija nozudis. Tas palika aiz mums ielejā kā bieza, zaļa kažokāda, aizviļņodams pretī svelmē trīsošajai tālei, bet virs mums majestātiski slējās kalna nogāze, klāta ar virmojošu, zeltainu, saulē nodzeltējušu zāli, kas sniedzās cilvēkam līdz jostas vietai.
Mašīna rāpās augstāk un augstāk, motors elsa un drebēja no neierastās piepūles. Es jau bažījos, vai tikai atlikušās divsimt trīssimt pēdas mums pašiem nevajadzēs uzgrūst augšā šo graustu, bet, kā par brīnumu, mašīna tika galā pati saviem spēkiem — tā svempās augšā kalna korē, trīcēdama aiz paguruma, pūzdama ārā no radiatora tvaiku kā mirstošs valis. Tad tā apstājās, šoferis izslēdza motoru.
— Mazmaz jāpagaida, motors pārkarsis, — viņš paskaidroja, rādīdams uz radiatoru, kas tvaika mutulī gandrīz nebija redzams.
Priecīgs es rausos ārā no sveilējošās kabīnes un aizgāju līdz tai vietai, kur ceļš veda lejā nākamajā ielejā. No šejienes bija labi pārredzams apvidus, kam bijām izbraukuši cauri, un tas, kurš mums vēl jāšķērso.