Aizmugurē gulēja plašais, zaļais mežs, kas no šī at­tāluma izskatījās kā bieza jo bieza aitas vilna; vienīgi kalnu galotnēs gludajā miljonu lapu veidotajā virsmā vīdēja pa spraugai, — koku silueti tur iezīmējās debe­sīs kā saplosītas bārkstis.

Mums priekšā pletās pavisam cita pasaule, pārāk at­šķirīga no iepriekšējās, un likās neticami, ka tās var atrasties viena otrai blakus.

Ainava pārmainījās pēkšņi: aiz muguras palika mežs ar milzīgiem kokiem, kas, tērpušies spīdošu lapu rotā, vizuļoja kā zaļi, pērlēm greznoti karaļi; priekšā līdz pat tālajam, bāli zilgajam apvārsnim saulei pretī stiepās kālni, grēda aiz grēdas, cita ar citu saplūzdamas, cita citai piekļaudamās, kā lieli, sastinguši viļņi; no ielejas līdz pašai virsotnei tos sedza virmojošs, zeltaini zaļš zāles paklājs, kas te iebalsnījās, te satumsa, kad vējš zāli locīja un gludināja.

Mežs aiz mums bija rotāts viskošākajām zaļām un sarkanām — žilbinoši spilgtām krāsām. Mums priekšā, neparastajā zālaino kalnu pasaulē, krāsas bija mierīgas un maigas — dzeltenbrūns, bāli zaļš, gaišbrūns un zel­tains. Liegi krokotie kalni, ko klāja zāle maigos pasteļ- toņos, it labi iederētos arī Anglijas ainavā — tā varētu būt Dienvidu zemiene lielā mērogā. Bet šo ilūziju izbo­jāja saule, kas spīdēja spoži un dedzināja tā, kā nekad nemēdz būt Anglijā.