Tālāk ceļš atgādināja atrakciju «Amerikas kalni» — lejā-augšā, lejā-augšā; mūsu mašīna čīkstēdama un grabēdama laidās lejā ielejās un klepodama, krekstē- dama rāpās augšā pa stāvajām nogāzēm. Kāda kalna galotnē mēs atkal apstājāmies, lai atdzesētu motoru; plašajā ielejā mums priekšā es pamanīju kādu ciematu, kas no tālienes apkārtējā zaļumā iezīmējās kā neregulāras formas lauciņš, apaudzis melnām suņu sēnēm.
Kad motors bija izslēgts, pār mums kā sega klājās klusums; vienīgās dzirdamās skaņas bija zāles liegā šalkoņa vējā, suņa rejas un gailēna dziedāšana ciematā — sīkas, tālas skaņas, bet tik dzidras kā zvans. Ar binokli es saskatīju ciemā kaut kādu kustību: ap būdām grozījās ļaužu pūļi, zibēja mačetes un šķēpi, šad tad paspīdēja kāds spilgts sarongs.
Kas tā par burzmu tur lejā? — es vaicāju šoferim.
Piemiedzis acis, viņš paraudzījās no kalna lejā, tad
pagriezās pret mani un jautri pasmaidīja.
Tas ir tirgus, ser, — šoferis sacīja un ar cerībām balsī apjautājās: — Vai masa gribēt tur apstāties?