Lai Gireju man apsolītu

Tu atdot tādu, kāds viņš bija,

Pirms .tevi toreiz ieraudzīja.

Un neiebilsti! Viņš ir mans.

Vien mirkļa kaisles apžilbināts.

Ar asarām vai naidu hans,

Vai riebumu — tev labāk zināt

Ir jāatvaira! Zvēri to!

(Kaut šajās sienās alkorāns

Man pagājību kristīgo

Ir licis aizmirst, māte man

Un arī tev — ir kristietes.

Pie mātes zvērestu man dod tu!)

Ja ne, tad .. . kaukāziete es,

Un iecirst kinžalu es protu!»

Tā pateikusi — durvis pagaist,

Un kņaze nedrīkst sekot tai.

Svešs kaisles vārdu pinums smagais

Ir nevainīgai jaunavai.

Bet tumša nojauta liek saprast

Un bīties. Drausmas viņu māc.

Kāds lūgums paglābs? Brīnums kāds?

Ar negodu vai tiešām aprast?

Kas gaida? Vai patiesi jātop

Par hana piegulētāju? Un viss,

No jaunības kas palicis, —

Rūgts kauns par dzīvi nicināto?

Ak dievs, ja Girejs liktu sviest

To cietumā, kur viņa būtu

Uz mūžiem aizmirsta! Vai ciest

Jebkuru sodu, lai cik grūtu, —

Ar kādu prieku nāvei ļautos,

Šo bēdu leju atstājot!

Ko dzīve vairs var viņai dot?

Kur dienu mirkļi saldie? Nav to.

Ko ļaužu tuksnesī vairs iesākt?

Laiks, Marija! Kāds gaida jau,

Lai raisās dvēsele no miesām, •

Un debess miers jau viņu sauc.

Trauc dienas .. . Marijas vairs nav.