Tā mūža miegā aizmigusi;

Kā eņģelis tā staro jauns

Pār aizsauli, ko ilgojusi

Bij pati. Kas tai lika mirt?

Vai gūsta bezcerība ļaunā,

Vai slimība? Bet kņazes jaunās

Vairs nav. Vairs nepukst maigā sirds.

Pils tukša. Arī hana nav tur.

Viņš atkal asins kaujās triec

Pret svešām zemēm savu tautu

Un brāžas, asinskārs un ciets,

Pa priekšu musulmaņu rindām.

Bet citu jūtu sūrums smeldz

Tam krūtīs. Šķēpu skaudrā šķindā

Slīgst pēkšņi zobens puspacelts.

Un atkrīt karotāja roka,

Hans Girejs nobāl. Sejā mokas.

Čukst kaut ko lūpas. Acis deg.

Un asaras pa vaigiem tek.

Nīkst harēms aizmirsts, nonicināts.

Te hanu neredz vairs nekad.

Kā sievas noveco — to zināt

Var einuhs — sargs, bet viņa skats

Slīd vienaldzīgs pār visām mokām.

Nav daiļās gruzīnietes vairs:

Kad mira kņaze — arī tai

Bij jāmirst. Sardze mēmām rokām

To dzelmē iesvieda. Tiklīdz

Bij kņaze gājusi pie dieva,

Ciest beidza greizsirdīgā sieva,

Un sāpju mērs bij piepildīts.

Lai kāda bija viņas vaina,

Bet atriebība — asiņaina.

Ar kara uguni kad gana

Ap Kaukāzu un Krimu viss

Bij postīts, kaujās paguris,

Viņš atgriezās, bet sāpes hanam

Pa pēdām līdzi. .. Pieminēdams