Tik dārgo Mariju, viņš cirst

Liek pilī strūklaku, lai birst

Uz mūžu asaras pār bēdām,

Ko viņa sirdij neaizmirst.

Tur pusmēnesim pāri krusts

(Šis simbols, protams, visai pārdrošs,

Bet vientiesīgu sirdi justs)

Un zemāk — svešalnīgos vārdos

Kāds uzraksts, kuru noslaucīt

Nav spējis gadu raupjais ritums.

Pār marmoru vēss ūdens slīd,

Un nemitīgs ir lāšu kritums:

Tās plūst kā asaras, ko žēlās

Pēc sava karā kautā dēla

Lej māte … Pāri akmens grodiem

Ir gadu aizlāsojis daudz,

Bet Krimas jaunavas vēl šodien

Par asru strūklaku to sauc.

Te, dzīru apnikuma vajāts,

Es atbraucu no ziemeļiem

Un iegriezos Bahčisarajā,

Lai ilgi pilī aizmirstajā

Pa mēmām ejām klīstu viens,

Kur tautu briesmas — bargais hans

Starp kariem ļāvās dzīru līksmei.

Un greznas laiskošanas tīksmei…

Vēl tagad dārzos skurbums tvan

Un gulgo straumes rotaļīgas.

Sarkst rozes, vijas vīna stigas,

Un sienu ciļņos spulgo zelts.

Es vēros aizrestotās cellēs,

Kur musulmaņu lūgsnu krelles

Reiz sievas skaitīja. Kur smeldz

Vēl viņu nopūtas un gaidas.

Es biju kapsētā, kur dus

Šie valdnieki. Pa mūžam klus

Zem katra pieminekļa slaida,

Kam galā akmens čalma blāv.