Ne nopūtas, ne tvīksmi skati

Ko līdzēs … Pārāk pazīstams

Ir sievu saldais viltus tam.

Nav asarām pār viņu varas,

Ne zaimiem. Viņš ir neaizskarams,

Jo sen jau netic vairs nekam.

Kad, atpinušas garos matus,

Iet sievas peldēties, kad gaiss

No dienasvidus svelmes kaist,

Viņš seko vienaldzīgu skatu,

Kā ūdens vēsās šaltis nirst

Un rotaļājas stāvi kaili.

Par kairi debešķīgo daili

Viņš aukstās rūpes neaizmirst.

Bet, diena svelmīgā kad noriet,

Viņš nedzirdamu soli slīd

Pa tepiķotiem koridoriem,

Pie durvīm zogas — uzmanīt

Ik elpas vilcienu. Ik čukstu.

Sirds jaunās slepenāko pukstu.

Pār pagalvjiem viņš rūpēs līkst,

Un hana sievu krāšņā miegā

Sargs klausās uzmanībā spriegā,

Vai sapņos kāda neuzdrīkst

Saukt svešu vārdu, slēptu domu.

San paslepenās skaņās nakts,

Un katrā noslēpums ir rakts,

Ko uzminēt grib sarga nomods,

Un bēdas tai, kas tumsā klusi

Ir draudzenei ko stāstījusi

Vai miega tvīksmē čukstējusi.. .

Tad kāpēc bargais Girejs skumst?

Žņaudz aukstu pīpi roka slaidā.

Ar elpu aizturētu gumst

Pie durvīm einuhs. Zīmi gaida,

Lai pašas atvērtos tās ceļā,

Kad valdnieks, domās grimis, ceļas

Un saldo baudu dārzā dodas,