Kas nesen mīlēts bij un godāts.

Kur, lāses rotaļīgi šķaidot,

Šļāc strūklakas pār baseiniem,

Sēž jaunās sievas, hanu gaidot,

Uz grezniem zīda spilveniem

Un bērnišķīgā priekā raugās,

Kā marmorkaltā gultnē slīd

Un lēkā zivis … Nomedīt

Ar draisku sviedienu tās rauga,

Un zelta auskars dzelmē krīt. . .

Bet verdzenes starp viņām staigā

Ar traukiem, kuros šerbets salds,

Un balsīs skanīgās un svaigās

Caur strūklu vēdām dziesma šalc.

Tatāru dziesma

1

Par zemes ciešanām var sūtīt

Mums svētlaimību debesis.

Prieks pārplūst svētceļnieka krūtis,

Kad Meku viņš ir sasniedzis.

2

Ir laimīgs tas, kas nāvē svētā

Pie Donavas pret gjauriem krīt.

Nāk debess meita izredzēto

Ar kaisles smaidu apveltīt.

«Bet simtkārt vairāk liktens devis

Tam, mīlas zvaigzne Zarema,

Kam mīlēt ļauts un lolot tevi

Kā rozi savā harēmā.»

Dzied verdzenes. Bet kur gan tā,

Kam atskan cildinājums dedzīgs?

Ir lasāms sejā nomāktā,

Ka slavas dziesmu viņa nedzird.

Kā palmai, kuru lauzis negaiss,

Tai lepnā galva sāpēs līkst.

Ak vai, šīm ciešanām vairs negaist —

Nav Girejs viņai uzticīgs.

Viņš nemīl vairs! … Bet kas gan spētu