Ar tādu daili neredzētu

Kaut līdzās stāt? Tev pieri vij

Kā liljes ziedu matu košums.

Tev skatiens melns kā pusnaktij

Un gaišs kā pašas saules spožums.

Vai balsī ugunīgāk skanēt

Var kaisles vilinājums? Var

Skūpsts liesmainākā indē tvanēt,

Kad lūpas iekārotās skar?

Ja tavs ir bijis kāds, vai tam

Sirds pukstēs svešam daiļumam?

Bet Girejs, gruzīniete, naidīgs

No tavas dailes novērsies.

Un naktis, kad viņš velti gaidīts,

Tam aukstā vientulībā dziest,

Kopš ieslodzīta stundā ļaunā

Še tika poļu kņaze jaunā.

Pavisam nesen debess sveša

Pār Mariju tik skumji plešas;

Vēl nesen bērna daiļums jauks

Bij sirmā tēva acuraugs

Un lepnums, kuru lolodams

Ne solī nezināja sāta,

Un paklausīja kņaza nams

It visam, kas nāk bērna prātā,

Jo tēva prieks bij tikai tas,

Kas meitas sirdi priecināja.

Viņš citas rūpes nezināja

Kā bērnu dienas laimīgas

Dot Marijai… Kā pavasaris

Lai saulains viņas dzīves rīts,

Lai paliek viņai nepazīts

Pat mirklis rūgtuma. Lai arī,

Kad izies Marija pie vīra,

Tā veldzējas kā sapnī tīrā

Pie savas gaišās jaunības.

Viss viņā valdzināja. Maigums,

Stāvs, iznesīgās kustības