Taču vienu reizi es paļāvos ļaunumam; šīs atmiņas saistās ar manas mātes ilgo un baismīgo agoniju: lai gan es māti mīlēju, tomēr, slimībai turpinoties, es viņas sabrukuma procesu vēroju neparastā skurbā alkatībā. Tolaik man bija deviņi gadi. Viņa, gandrīz vai majestātiska rāma miera, spēka un līdzsvarotības iemiesojums, gulēja ilgi, gaidīdaifaa nāves brīdi, ko ārsti ievilka garumā. Pie viņas gultas aptumšotajā, zāļu smakas piestrēgtajā istabā es vēl apvaldījos, bet kādu reizi, iziedams no tās un redzēdams, ka aiz aizvērtajām durvīm esmu viens, uz mātes gultas pusi saverkšķīju jautru viepli, bet, tā kā man ar to nepietika, aizjozu uz savu istabu un tur aizelsdamies, ar sažņaugtām dūrēm lēkāju spoguļa priekšā, visādi izv^igstīdamies un kņudošā tīksmē klusi irgodams. Vai tas bija aiz prieka? Es taču labi sapratu, ka māte mirst, no rīta ļāvos izmisumam, un šis izmisums bija tikpat patiess kā tagad klusā irgošana. Es pavisam
skaidri atceros, cik pārsteigts pats biju, bet tajā pašā laikā jutos pacelts pāri visam līdz šim pieredzētajam, un šajā pacēlumā bija kaut kas pārsteidzoši žilbinošs.
Naktī viens pats gulēdams, pūlējos apjēgt, kas īsti bija noticis, taču, nespēdams to, uzurdījis pienācīgu žēlumu pret sevi un māti, nobirdināju asaras, bet pēc tam aizmigu. Ar asarām es droši vien tiecos izpirkt savu vainu, taču vēlāk, noklausījies aizvien sliktākas vēstis, ko ārsti pasacīja tēvam, viss atkārtojās no jauna. Es jau baidījos palikt viens un tīšām meklēju cilvēku sabiedrību. Bet pirmais cilvēks, no kura es nobijos, biju es pats.