Pēc mātes nāves es kritu bērnišķīgā izmisumā, bet tam nepiejaucās nekādi sirdsapziņas pārmetumi. Apmātība bija izbeigusies reizē ar viņas pēdējo elpas vilcienu. Tai līdzi pagaisa izbailes. Viss šis notikums ir tik neskaidrs, ka varu izvirzīt vienīgi hipotēzes. Es vēroju par ilūziju pārvērstu absolūtā sabrukumu, pazemojošu, neķītru piepūli, jo pilnestība tajā izšķīda kā satrunējusi skranda. Negrozāmā dzīves kārtība tika kājām samīdīta, un, lai gan par mani augstāk stāvoši cilvēki līdzīga veida rituālus bija apgādājuši ar speciāliem aksesuāriem pat tik drūmā gadījumā, taču šīs ārišķības negribēja pieskaņoties notiekoša­jam. Nav iespējams ar cieņu un, pievilcību saglabā­jot, gaudot aiz sāpēm —- tāpat kā aiz svētlaimes. Nolemtības nekrietnībā es noģidu patiesību. Varbūt par spēcīgāko pusi es uzskatīju to, kas šajā gadījumā bija iejaucies manā dzīvē, un, tā kā tas guva pār­svaru, es nostājos tā pusē.

Manām slepenajām ņirgām nebija nekā kopīga ar pašām mātes ciešanām. Es no šām ciešanām tikai bai­dījos un spēju saprast, ka tās ir nāves neizbēgams pavadonis; ja vien tas būtu bijis manos spēkos, es būtu viņu no sāpēm atbrīvojis, es nevēlējos ne viņas ciešanu, ne nāves.