Pie reālā slepkavās es, kā jau katrs bērns, būtu meties raudādams un žēlastību izlūgdamies, bet, tā kā tāda nebija, man nekas cits neatlika kā akceptēt nežēlīgo pārestību. Viņas uzblī- dušais, ciešanu konvulsijās ņirdzīgi izķēmotais un it kā apzākātais ķermenis pārvērtās pats savā, ērmam līdzīgā karikatūrā. Man nebija citas izvēles kā vai nu iet bojā reizē ar viņu, vai arī viņu izsmiet, un es gļēvulīgā kārtā izvēlējos nodevīgu apsmieklu.

Nevaru pasacīt, vai patiesi tā bija. Pirmā smieklu lēkme mani sagrāba, redzot mātes sabrukumu, un varbūt man šīs izjūtas būtu gājušas secen, ja viņa būtu šķīrusies no šīs saules estētiskākā veidā, kas līdzinātos iegrimšanai rāmā snaudā, jo cilvēki šādai formai snieguši pozitīvāku novērtējumu. Taču tā tas nenotika. Man vajadzēja ticēt paša acīm, un redzētā priekšā es biju nevarīgs. Senatnē savlaicīgi nolīgts apraudātāju koris nomāktu mātes vaidus, taču kul­tūras pagrimums izvirzīja citas maģiskas izdarības, kas atgādināja jau friziera amata meistarību; tā, pie­mēram, es noklausījos, ka apbedīšanas biroja pārstā­vis tēvam izklāstīja, cik dažādās izteiksmēs viņš spētu pārveidot nāves mokās saverkšķīto mātes seju. Tēvs tad izgāja no istabas, un manī uz mirkli ietrīsējās solidaritātes sajūta, jo es viņu sapratu. Arī vēlāk es neskaitāmas reizes domāju par mātes agoniju.